Zelta kāzu jubileju 25. augustā atzīmēja iecavnieki Vēsma un Roberts Indriķi. Nozīmīgajos svētkos abus sveica Iecavas apvienības pārvaldes vadītājs Normunds Vāvers un Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja vietniece Sintija Kalēja, dāvinot ziedus un pašvaldības naudas balvu.
Vēsma un Roberts sarakstījušies Ogresgala ciema padomē, bet kāzas svinētas lauku mājās. Un ne jau šā tā, bet ar pūtēju orķestri. Visi orķestranti bijuši Roberta darba kolēģi, tādēļ neviens nav šaubījies, ka kāzās ir jāspēlē. Turklāt arī Roberts bijis orķestra dalībnieks – spēlējis tajā basa tubu. Kamēr viesi gaidījuši jauno pāri pārbraucam no fotografēšanās, orķestranti sakāpuši ozolā un izklaidējuši viesus.
Vēl tagad ģimenes lokā klīst joks, ka Vēsmu nevis apprecējis Roberts, bet nopirkusi vīramāte, jo dienā, kad abi gājuši pieteikties laulībām, valsts nodevu – rubli un piecdesmit kapeikas - kasē samaksājusi vīramāte.
1980. gadā Indriķu ģimene pārcēlusies uz Iecavu, kad Ozolu ielā viņiem piešķirts trīsistabu dzīvoklis, kurā abi mitinās joprojām. Roberts strādājis par traktoristu-kombainieri, Vēsma – par dārzeņkopības brigadieri, vēlāk arī par apkopēju un pārdevēju. Abu atbildīgo attieksmi pret dabu apliecina daudzie goda raksti un pateicības. Tagad Roberts izbauda pensionāra statusu, bet Vēsmai joprojām gribas būt cilvēkos, un viņa piestrādā Iecavas veselības centrā par garderobisti.
Brīvo laiku Vēsma un Roberts savulaik veltījuši ceļošanai, dārzam un izaudzētās produkcijas tirgošanai, sporta spēlēm. Tagad laiks rit mazliet mierīgāk, palicis mazs dārziņš, kur Vēsmu priecē puķes, bet Roberts audzē pupas, sīpolus un vēl šo to pašu galdam.
Indriķu ģimenē izaudzis dēls Aigars un meita Arnita, sagaidīti septiņi mazbērni. Vecākā mazmeita Līva kopš mazotnes dzīvo pie Vēsmas un Roberta un šogad uzsāks studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. Mazmeita Eva studē Rīgas Stradiņa universitātē. Pārējie mazbērni ir vēl skolēni un bērnudārznieki, bet jaunākā mazmeitiņa dzimusi pavisam nesen – 3. augustā.
Ja saka, ka veiksmīgu laulību pamatā ir ne tikai ne tikai mīlestība un abpusējs darbs, bet arī veiksme, tad par Indriķu pāri var teikt, ka abiem iekritusi veiksmīgā loze. Kopā dzīvojot nav izticis bez strīdiem, taču vienmēr kāds mācējis piekāpties, kāds paklusēt, lai domstarpības norimst un neuzņem vētras spēku. Vēsma smej, ka nav nekāda savaldīga paijmeitiņa, jo ir Čūskas gadā dzimusi lauva, taču gudrības pieticis dzīvi veidot harmonisku. Ko nekad nepiedotu – rokas pacelšanu. Bērnībā to izjutusi uz savas ādas, tāpēc ir bezgala pateicīga, ka pašas ģimenē nekad kas tāds nav noticis.
Vēsma un Roberts paši sev gribētu novēlēt laimīgas vecumdienas. Uz jautājumu, kādas tās viņu izpratnē būtu, atbild, ka lai ir labi cilvēki apkārt, lai bērniem laba dzīve, lai mazbērni izaug atbildīgi un strādīgi, lai pašiem veselība turas, lai izdodas līdz pēdējam nodzīvot, nekļūstot citiem par slogu. No sirds novēlam – lai piepildās!