Labi būt Misā
Misa ir ciems Bauskas novada Vecumnieku pagastā. Tā atrodas 8,5 kilometrus no pagasta centra Vecumniekiem, 27 kilometrus no novada centra Bauskas un 54 kilometrus no valsts galvaspilsētas Rīgas. Taču Misu nevar pilnībā izmērīt tikai kilometros vai robežās. Šī ciema patieso stāstu un būtību izstāsta tā cilvēki - tie, kuri šeit ir piedzimuši, uzauguši un strādājuši, kā arī tie, kuri šodien ar lepnumu joprojām teic: "Misa ir manas mājas".
No purva barakām līdz paraugciemam
Misas mūsdienu attīstības pirmsākumi cieši saistīti ar kūdras ieguves rūpniecību, kuras vadību savulaik ieteica uzņemties Jānim Krūmiņam. Lai gan šī nozare viņam pašam sākumā bija pilnīgi sveša un nezināma, uzņēmumam - perspektīvai kūdras fabrikai - bija nepieciešams stingrs un mērķtiecīgs vadītājs.
Pirmais brauciens uz Misu jauno vadītāju pārsteidza un izrādījās visai neveiksmīgs. Neparedzamajos aprīļa laikapstākļos nebija viegli nokļūt līdz galamērķim. Tomēr, apņēmības vadīts, Jānis Krūmiņš devās ceļā vēlreiz. Ierodoties viņa acīm pavērās visai pieticīga aina: trīs barakas purva malā, divas smagās automašīnas, viens motocikls un gandrīz nekādas modernas tehnikas. Apstākļi bija skarbi, tomēr Jānis Krūmiņš nepadevās.
Viņš pārcēlās uz dzīvi Misā kopā ar visu ģimeni, neraugoties uz to, ka dēli vēl bija pavisam mazi. Direktora bērni uzauga reizē ar ciematu, kurā, laikam ritot, cita pēc citas tapa jaunas dzīvojamās mājas. Jānis Krūmiņš vienmēr domāja un darbojās ar skatu uz priekšu - lai tikai citi spētu viņam turēt līdzi.
Misas ciemata iedzīvotāji un strādājošie uzturēja ciemata dzīvi. Savulaik tas bija viens no objektiem, kur mūsu tā laika rajona ciemiņus varēja vest bez šaubīšanās. Gan kantora ēkas, gan vietējā kluba apkārtne vienmēr bija tīra un priekšzīmīgi sakopta, bet gludie celiņi uz skolu aicināja doties tālāk. Vietējie iedzīvotāji ar siltumu joprojām atceras krāšņās rožu dobes pie galvenās ēkas un maijrozītes pie daudzdzīvokļu mājām, kas ziedēšanas laikā priecēja ikvienu garāmgājēju. Cilvēki, kuri pašu rokām veidoja šo ciematu, vēl šodien dzīvo tajā un ar neviltotu aizrautību atceras, kā Misa "auga" kopā ar viņu bērniem un mazbērniem.
No Dugānes kroga līdz modernai skolai
Misas skolas vēsturiskās saknes sniedzas vairāk nekā 160 gadu senā pagātnē. Pirmā skola šajā apkārtnē tika izveidota tālajā 1864. gadā, par mājvietu izmantojot kādreizējā Dugānes kroga telpas. Gadiem ejot, telpas kļuva par šaurām, un 1973. gadā sākās jaunas, modernas skolas ēkas būvniecība, kuru svinīgi atklāja 1974. gadā.
Kādreizējie Misas Dugānes pamatskolas absolventi atminas laikus, kad vidējo izglītību ciemā iegūt vēl nevarēja - pēc pamatskolas beigšanas ceļš veda uz kaimiņu izglītības iestādēm Iecavas vai Vecumnieku vidusskolā. Uz Vecumniekiem tajā laikā varēja nokļūt ar vilcienu, kas no Jelgavas kursēja divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Skolēniem bija iespēja palikt internātā, kur tika ierādītas istabas gan meitenēm, gan zēniem.
Skolēnu ikdiena tajā laikā bija rūdījuma pilna. Mājas atradās pat piecu kilometru attālumā no skolas, un šis ceļš katru dienu bija jāmēro kājām. Tā kā skolā ēdināšanas nebija, katrs bērns ņēma līdzi to pārtiku, kas nu mājās bija pieejama. Kāds atceras, ka tā bija maizes doniņa un biezpiens.
Skolēni gājuši arī 1. maija svētku gājienā no Dugānes skolas līdz tautas namam. Pa priekšu gājis pūtēju orķestris un nests karogs.
Savukārt vasaras brīvlaikos jaunieši izmantoja iespēju strādāt, piemēram, par palīgstrādniekiem uz dzelzceļa. Kāds no absolventiem atminas, ka tur kopā strādājuši pieci vai seši puikas. Par sapelnīto naudu viņš braucis uz Rīgu pirkt velosipēdu. Uz mājām nu jau varēja braukt ar jauno braucamo.
Pabeidzot skolu, tika iegūts septiņu klašu izglītības dokuments. Darba gaitas vēlāk vedušas dažādos virzienos. Kādam darbs bijis Bauskā un uz darbu nācies braukt ar paša motociklu. Kāds strādājis Lielupes meliorācijas pārvaldes sistēmā par tehnisko darbinieku, vēlāk bijis telefonists. Misā tolaik darbojušies arī pašdarbības kolektīvi, un Ilgonis dejojis deju kolektīvā. 1962. gadā Bauskā gājiena laikā viņam uzticēts nest karogu. Vēlāk viņš strādājis Vecsaules kūdras purvā un bijis iecirkņa priekšnieks.
Daudziem vietējiem iedzīvotājiem Dugānes skola palikusi atmiņā kā pirmais solis lielajā dzīvē. Arī raksta autore savas skolas gaitas uzsāka tieši vēsturiskajā Dugānes skolā, uz kuru tolaik varēja ērti nokļūt ar sabiedrisko autobusu maršrutā Bauska–Dugānes skola–Bauska.
Misas skolas jaunā ēra
1974. gada rudenī Misas skolā sākās pilnīgi jauna ēra. 2. septembrī svinīgā un pacilātā gājienā skolēni, vecāki, skolotāji un celtnieki devās no ciemata kantora ēkas uz tikko uzcelto skolu. Skolas direktors svinīgi sumināja celtniekus un visus atbalstītājus, kuri bija palīdzējuši radīt šo skaisto un plašo ēku, kas spēja uzņemt vairāk nekā 300 skolēnu. Direktora un celtnieku komandas iztēlē jau toreiz zīmējās moderna sporta zāle ar skatītāju vietām un plašs sporta stadions. Laika gaitā skola turpināja attīstīties: 1988. gadā tā ieguva vidusskolas statusu, bet pirmā vidusskolas klase durvis vēra 1989. gadā. Savu 40 gadu jubileju skola svinēja 2014. gadā, vienlaikus atzīmējot vidusskolas statusa 25 gadu jubileju.
Misas tautas nama sirdspuksti
Līdzās izglītībai ciemata dvēseli vienmēr uzturējusi kultūra. Misas tautas nama vēsture uzskatāmi pierāda, ka kultūras dzīve nedzimst greznās zālēs, bet gan cilvēku gribā un kopības garā. Viss sākās 1960. gadā: kamēr apkārt dunēja Misas kūdras fabrikas darbi, vietējo iedzīvotāju radošās izpausmes atrada mājvietu vecajās un pieticīgajās purva barakās. Apstākļi bija skarbi, taču tur mītošais gars bija neuzveicams. Tieši šajās barakās uzplauka pašdarbība. Tika nodibināts jauktais koris diriģenta Jāzepa Tamaņa vadībā, kurš prata apvienot balsis skanīgā dziesmā. Līdzās kora dziesmai savus pirmos soļus spēra deju kolektīvs Mirdzas Narunauškas vadībā, bet pirmos stāstus uz skatuves izdzīvoja dramatiskais kolektīvs. Šo pirmo, silto kultūras ugunskuru ar lielu rūpību un mīlestību kurināja pirmā vadītāja Stefānija Veipa.
Īsts brīnums un ilgi gaidīts sapnis piepildījās 1971. gada Ziemassvētkos, kad ciemā svinīgi atklāja jauno klubu. Tā vairs nebija šaura baraka, bet gan īsta gaismas pils - aptuveni 500 kvadrātmetru plaša ēka ar skatītāju zāli, kurā bija pat 400 sēdvietu. Jaunās telpas uzreiz pieskandināja pasākumi, smiekli un skatītāju aplausi.
Gadu gaitā kultūras dzīves vadītāji mainījās, un katrs no viņiem ienesa savu sirds siltumu ciema kultūras vēsturē. Savas pēdas šeit atstājuši Liliāna Skudra, Mega Krūziņa, Jāzeps Avots, Aija un Uldis Godaiņi, Gunārs Antapsons un Gundega Velpa.
1988. gada pavasarī klubā darbu uzsāka divas enerģiskas dāmas - Sandra Vēvere un Gunta Rumševica. Viņu degsme un mīlestība pret savu darbu kļuva par enkuru, kas noturēja Misas kultūras dzīvi pat visvētrainākajos pārmaiņu laikos. Un šis stāsts turpinās, jo Sandra Vēvere Misas tautas namu ar to pašu silto sirdi vada vēl joprojām.
Misas tautas nama sienas ir pieredzējušas krāšņu dažādību. Savu laiku šeit aktīvi darbojies drāmas deju kolektīvs, floristikas pulciņš un radošā studija, pulcējot kopā dažādu interešu un talantu saimniekus.
Šodien Misa lepojas ar saviem kolektīviem, kas nes ciemata vārdu tālu pasaulē. Jau 30 gadu jubileju svin sieviešu vokālais ansamblis “Vēja meitas”, gandrīz tikpat daudz gadu ar neizsīkstošu bērnišķīgu prieku un skanīgām balsīm aktīvi darbojas bērnu vokālais ansamblis “Adatiņas”, savukārt amatierteātris "MIStērijA” skatītājus jau gadiem iepriecina ar savu īpašo skatījumu uz dzīvi.
Līdzās spēcīgajiem kolektīviem Misas tautas nams ir slavens ar savām unikālajām tradīcijām un pasākumiem, kas pulcē ļaudis no tuvienes un tālienes. Šeit tiek svinēti gan tradicionālie gadskārtu ieražu svētki, gan rīkoti aizraujoši izklaides pasākumi.
Īpaša pērle kluba programmā ir Misas Baltās nakts klasiskās mūzikas koncerts, kas jau vairākus gadus norisinās maģiskā gaisotnē vēlā vakara stundā. Tāpat par skaistu tradīciju kļuvis pasākums “Vēl viens Jaunais gads, skolas gadu uzsākot”, kas bērnos raisa prieku par jauna mācību cēliena sākumu. Īpašu mīlestību un siltumu sevī nes arī “Vecmāmiņu pārsteiguma pasākums” – neparasta ekskursija, kas tiek rīkota par godu Mātes dienai.
Misas tautas nams nav vienkārši ķieģeļi un skatuves dēļi. Tā ir dzīva satikšanās vieta, kurā pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem barakās iedegtā kultūras uguntiņa joprojām spīd spoži, silti un nepiespiesti
Pašiem sava leģenda
Kā jau katram senam ciemam, arī Misai ir savi noslēpumainie stāsti. Vietējo iedzīvotāju vidū joprojām dzīvo leģenda par kādā tuvējā dīķī nogrimušu kara tanku. Vecākie ļaudis stāstījuši, ka vietējie puikas savulaik to atraduši un, rotaļājoties ar tehnikas atliekām, pat pamanījušies izšaut vienu lādiņu kaimiņu māju "Jaunstrautnieku" virzienā.
Vai viss noticis tieši tā, kā stāsta, šodien droši pateikt grūti. Taču šādi nostāsti ir daļa no vietējo ļaužu atmiņām – arī tie veido Misas vēsturi. Misas bibliotēkā šos stāstus esmu dzirdējusi no cilvēkiem, kuri šo vēstījumu nodevuši no paaudzes paaudzē.
Ražošanas spēks
Jāņa Krūmiņa vadībā nelielais kūdras ieguves strādnieku ciematiņš izaudzis un mainījies līdz nepazīšanai. Vietējie iedzīvotāji vienmēr bijuši čakli un lepojušies ar savu darbavietu - Misas kūdras fabriku. Ne tikai Misas kūdras fabrikas direktors, bet arī visi iedzīvotāji ir ieguvēji, jo ar savu darbu kolektīvi izvirzījās pirmajās vietās gan starp kūdras fabrikām valstī, gan sporta sacensībās.
Kūdras fabrika nodrošināja daudz darba vietu, taču īpaša loma ciema nodarbinātībā bija plastmasas ceham, kas sniedza darba iespējas gan vīriešiem, gan sievietēm. Darbs norisinājās maiņās un veselībai kaitīgos apstākļos, tādēļ strādniekiem bez maksas izdalīja pienu – toreiz stikla pudelēs - un un varēja doties pensijā ātrāk, nekā tajā laikā bija pieņemts.
Papildus rūpniecībai ciematā attīstījās arī citas jomas. Deviņdesmito gadu sākumā vietējie uzņēmēji Jānis un viņa tēvs Česlavs Miklāševičs uzsāka Misas kabeļtelevīzijas izveidi. Viņu dibinātais uzņēmums SIA "Erika un Co Ltd." Arī pašlaik daudzos ciema dzīvokļos sekmīgi nodrošina kabeļtelevīzijas un interneta pakalpojumus.
Misa šodien un rīt
Šodien Misa atrodas starp diviem lieliem reģionālajiem centriem - Vecumniekiem un Iecavu. Iedzīvotāji jūtas gandarīti un priecīgi, ka šos divus punktus tagad savieno kvalitatīvs, asfaltēts autoceļš. Ciemā šobrīd veiksmīgi darbojas Misas pamatskola, bērnudārzs, tautas nams un jau 1962. gadā dibinātā bibliotēka. Jāpiemin arī tuvākie kaimiņi Vecumnieku virzienā – salīdzinoši nelielais, bet vēl stabilais ciems Beibeži.
Raugoties nākotnē, prognozes un skaitļi reizēm liek bažīties - skolēnu skaits samazinās, un kādreizējā Misas vidusskola jau ir kļuvusi par vēsturi. Tomēr vietējie iedzīvotāji atsakās skatīties uz savām mājām tikai caur sausām demogrāfijas tabulām. Kaut arī daudzi nav šeit dzimuši (piemēram, raksta autore ir dzimusi Tukumā), visa viņu dzīve, skola, darbs un ģimene ir nesaraujami saistīti ar Misu.
Šādu sirsnīgu stāstu varētu pastāstīt gandrīz ikviens vietējais. Viens no viņiem ir Ilgonis Šteinalts, kurš ar milzu aizrautību dalās atmiņās par savu jaunību un darba gadiem. Ilgonis dzimis Iecavas slimnīcā 1941. gada jūnijā. Kara laikā viņa ģimene meklēja patvērumu vecmāmiņas mājās "Auzas". Ilgoņa tēvs, kurš strādāja par mežsarga palīgu, tika iesaukts leģionāros. Ģimenei nācās pastāvīgi mainīt dzīvesvietu, kādu laiku patvērumu rodot arī mājās ar nosaukumu "Cērpas". Ilgonis spilgti atceras savu pirmo skolas dienu 1946. gadā, kad māte viņu aizvedusi uz Dugānes pamatskolu, bet toreizējais direktors Kārlis Šmits pirms uzņemšanas skolā personīgi pārbaudījis viņa zināšanas.
Tieši šie cilvēku likteņi un viņu dzīvās atmiņas ir Misas vislielākā un neaizvietojamākā vērtība. Tie palīdz izprast un novērtēt ceļu, kādu ciems ir nogājis - no dažām vienkāršām barakām purva malā līdz vietai, kur cilvēki ne tikai smagi strādāja, bet arī no sirds mācījās, sportoja, dziedāja, dejoja un audzināja nākamās paaudzes. Misa nav tikai punkts Latvijas kartē. Misa ir tās cilvēki. Un tieši tādēļ ir pamats ticēt, ka arī pēc desmit un divdesmit gadiem būs sirdis, kas, izdzirdot Misas vārdu, pārliecinoši teiks: "Tur ir manas mājas". Kultūra, darbs, skola un paaudžu atmiņas kopā veido šo unikālo stāstu, kas aizsākās pirms vairāk nekā 160 gadiem un ar jaunu spēku turpinās šodien.
Paldies par iesaisti materiāla tapšanā Misas bibliotēkas vadītājai Sarmītei Šlikaitei!