23.oktobrī Vecumnieku vidusskolā norisinājās darbkonference “Ieraudzīt, palīdzēt, kopā būt!”, pulcējot 53 pedagogus, lai dalītos pieredzē, pilnveidotu zināšanas un meklētu praktiskus risinājumus iekļaujošas izglītības īstenošanai. Konferencē galvenokārt piedalījās Vecumnieku vidusskolas pedagogi, kā arī pārstāvji no Zālītes pamatskolas, Skaistkalnes vidusskolas, Valles pamatskolas, Pilsrundāles vidusskolas, Iecavas pamatskolas un Bauskas iekļaujošās skolas.
Iekļaujoša izglītība sākas ar spēju ieraudzīt katru bērnu – viņa vajadzības, spējas un iespējas. Pedagoga uzdevums ir ne tikai pamanīt grūtības, bet arī meklēt piemērotākos risinājumus, sniegt atbalstu un sadarboties ar bērnu, vecākiem un citiem speciālistiem, lai ikviens skolēns justos pieņemts, saprasts un piederīgs.
Mūsu uzdevums ir ne tikai pamanīt grūtības, bet arī meklēt risinājumus, sniegt atbalstu un sadarboties, lai ikviens bērns justos pieņemts, saprasts un vajadzīgs. Tikai kopā mēs varam veidot vidi, kurā katram bērnam ir iespēja augt un sasniegt savu labāko rezultātu,” darbkonferenci atklājot, uzsvēra skolas direktore Evija Preimane.
Pasākuma ievadā ar priekšnesumu “Citāds koncertiņš” klātesošos priecēja Daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra “Sarkanā skola” dalībnieki. Sirsnīgais priekšnesums radīja īpašu noskaņu un ievadīja dienu, kuras uzmanības centrā bija katra skolēna vajadzības, izpratne un atbalsts.
Praktiskas zināšanas un izpratne par iekļaujošu izglītību
Konferences pirmo daļu vadīja Valsts izglītības attīstības aģentūras Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Vineta Cibiņa. Tikšanās laikā pedagogiem bija iespēja pārrunāt vispārīgus jautājumus par iekļaujošās izglītības īstenošanu, noskaidrot neskaidrības un rast atbildes uz jautājumiem par piemērotāko rīcību dažādās situācijās.
Turpinājumā Vineta Cibiņa vadīja lekciju un praktisko darbnīcu par atgādnēm un to izmantošanu mācību procesā. Pedagogi iepazinās ar atgādņu nozīmi un praktiski izmēģināja uzdevumu izpildi, cenšoties iegaumēt vairākus norādījumus bez pierakstīšanas un atkārtošanas. Šī pieredze ļāva labāk izprast, cik sarežģīti skolēnam var būt uztvert un atcerēties informāciju, ja tā netiek atkārtota vai sadalīta pa soļiem.
Praktiskais uzdevums aktualizēja būtisku principu – informācija jāpasniedz saprotami un pakāpeniski, nepieciešamības gadījumā tā jāatkārto, bet atgādnes un skolotāja atbalsts var palīdzēt skolēnam veiksmīgāk izprast uzdevumus un kļūt patstāvīgākam.
Pedagogu atziņas pēc konferences apliecina, ka praktiskais saturs bijis īpaši nozīmīgs. Starp atziņām izskanēja doma, ka “katram bērnam ir vajadzīgs kaut kāds atbalsts”, kā arī atgādinājums, ka ir svarīgi veltīt laiku skolēnam, nevis ļaut ikdienas darbā priekšplānā izvirzīties tikai birokrātiskajiem pienākumiem.
Komunikācija, kas veido piederības sajūtu
Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes lektore, pētniece, speciālā pedagoģe un logopēde Egija Laganovska vadīja darbnīcu par komunikāciju un saskarsmi iekļaujošā izglītības vidē.
Darbnīcā īpaša uzmanība tika pievērsta valodas lietojumam, savstarpējai sapratnei un tam, kā skolotāja izvēlētie vārdi var ietekmēt bērna pašsajūtu un vēlmi iesaistīties. Lektore aicināja pedagogus nepaļauties tikai uz sarunas biedra sejas izteiksmi vai ārējo uzvedību, bet pārliecināties, vai abas puses patiešām ir sapratušas viena otru. Svarīgi ir arī pārdomāt, kā skolēnus uzrunājam un kādus vārdus izmantojam, runājot par viņu vajadzībām un grūtībām.
Pedagogi praktiski darbojās, pārveidojot negatīvus un nosodošus teikumus par cieņpilniem, iesaistošiem un sarunu veicinošiem formulējumiem. Tika pārrunāts, kā runāt ar bērniem par viņu sajūtām, atbildēt uz jautājumiem un veidot vidi, kurā ikviens skolēns jūtas pieņemts un piederīgs.
Arī pedagogu atziņās īpaši izcēlās komunikācijas nozīme. “Klausies, ieklausies ikvienā bērnā, radi mieru un uzticēšanos,” pēc darbnīcas atzina viens no pedagogiem. Citās atziņās uzsvērts, ka jādomā par to, kā skolotāja runas un darbības izskatās bērna acīs, jo skolēni pieaugušo rīcību uztver daudz sensitīvāk un citādi, nekā reizēm varam iedomāties.
Sarunās tika uzsvērta arī klases kopienas nozīme. Kopīgas sarunas, ekskursijas un pārgājieni var palīdzēt skolēniem labāk iepazīt citam citu, veidot savstarpēju uzticēšanos un stiprināt piederības sajūtu. Darbnīca rosināja pedagogus ikdienā vairāk ieklausīties skolēnos un apzināti veidot attiecības, kurās ikviens jūtas sadzirdēts.
Kā dot iespēju attīstīties skolēnam, kurš spēj vairāk?
Dienas noslēgumā Talsu 2. vidusskolas matemātikas skolotāja un metodisko materiālu līdzautore Indra Pauliņa vadīja lekciju “Kad ar pareizu atbildi nepietiek: kā stundā dot vietu skolēnam, kurš spēj vairāk!”.
Lekcijā tika aplūkots, kā mācību stundā atbalstīt skolēnus, kuri apgūst vielu ātrāk vai spēj uzdevumus risināt padziļināti, vienlaikus saglabājot viņu motivāciju un vēlmi mācīties. Lektore aicināja pedagogus pievērst uzmanību ne tikai pareizajai atbildei, bet arī skolēna domāšanas procesam, uzdodot papildu jautājumus, lūdzot pamatot atbildes, minēt piemērus un iesaistoties sarunā par apgūstamo tēmu.
Tika uzsvērts, ka skolotājam jāmeklē veidi, kā veicināt skolēna iesaisti arī turpmāk, piedāvājot viņa spējām un interesēm atbilstošus uzdevumus. Mācību stundas var padarīt interesantākas, izmantojot dažādas metodes un arī mākslīgā intelekta iespējas, piemēram, veidojot mācību lietotnes, kas palīdz skolēniem apgūt vielu.
Pedagogu atziņas spilgti papildināja lekcijā pārrunāto. Vairāki pedagogi uzsvēra, ka nedrīkst atstāt novārtā talantīgos un spējīgos skolēnus, jo arī viņiem nepieciešams atbilstošs izaicinājums un atbalsts. Kāda pedagoga atziņa precīzi raksturoja šo nepieciešamību: “Klasē laika resurss vienlīdz jāsadala gan skolēniem ar atbalsta vajadzībām, gan talantīgajiem, gan vidusmēra skolēnam.”
Lekcijā izskanēja būtiska atziņa – katram skolēnam nepieciešama sava pieeja. Pedagoga uzdevums ir pamanīt skolēna spējas, izprast viņa vajadzības un radīt apstākļus, kuros iespējams attīstīties un saglabāt interesi par mācībām.
Ieraudzīt, saprast un atbalstīt
Darbkonference bija iespēja ne tikai iegūt jaunas zināšanas un izmēģināt praktiskus paņēmienus ikdienas darbam, bet arī satikt kolēģus, apmainīties pieredzē un atklāti pārrunāt izaicinājumus, ar kuriem pedagogi saskaras iekļaujošas izglītības īstenošanā.
Pedagogu pēc konferences sniegtās atziņas apliecina, ka dienas laikā gūtais rosinājis paraudzīties uz ikdienas situācijām no cita skatpunkta. “Katrs skolēns ir svarīgs, iederīgs ar dažādām mācīšanās spējām. Katram jāpalīdz tikt uz priekšu, izmantojot viņam atbilstošas metodes, paņēmienus, vārdus,” atzina kāds no konferences dalībniekiem.
Vienlaikus pedagogi atzina, ka konference devusi arī pārliecību par līdzšinējo darbu. Kāda dalībnieka atziņa – “Esmu uz pareizā ceļa” – labi raksturo sajūtu, ko sniedz iespēja profesionāli mācīties, pārdomāt savu pieredzi un pārliecināties, ka arī līdzšinējā ikdienas prakse daudzos gadījumos jau ir vērsta uz iekļaujošas vides veidošanu.
Dienas laikā vairākkārt izskanēja arī doma par pedagoga paša labbūtību. Lai skolotājs spētu pamanīt, uzklausīt un atbalstīt skolēnu, svarīgi ir rūpēties arī par saviem resursiem, emocionālo labsajūtu un spēju atjaunoties.
Darbkonferences atziņas vēlreiz apliecina – iekļaujoša izglītība nav viens konkrēts paņēmiens vai risinājums. Tā ir ikdienas izvēle redzēt katru skolēnu, ieklausīties, saprast viņa vajadzības un meklēt piemērotāko veidu, kā palīdzēt.
Ieraudzīt katra skolēna vajadzības, palīdzēt atrast piemērotākos risinājumus un būt līdzās ceļā uz izaugsmi – tā ir iekļaujošas izglītības būtība.