A7 maģistrālē Rīga-Iecava-Bauska-Lietuvas robeža deviņus kilometrus no pagasta centra Iecavas pašā Zemgales lauku un klajumu vidū ir autobusu pietura “Smedes” un pagrieziens ar norādes zīmi Rosme – 1,8 km. Tad nu dodoties uz Rosmes ciemu, jāmēro tie nepilni divi kilometri pa nu jau gadus četrus labiekārtotu vietējo autoceļu. Te zīmīgas un pasenas papeļu rindas un smaržīgi ziedoši pliederu, vilkābeļu un citi smaržīgie krūmāji. Papeles stādītas kā vējlauži ābeļdārzam. Un tās ir arī dažlaba gājēja vai riteņbraucēja draugi, jo citādi … vēji šo vietu ir gauži iemīļojuši un vietā, kas tik krāšņi demonstrē augstās Zemgales debesis, pūš uz nebēdu pat tajās dienās, kad citviet ir gluži rāms laiks.
Pašlaik Rosmes ciematā ir divas sabiedriskas iestādes - vietējais pārtikas veikals un bibliotēka. Reizi dienā Rosmes ciemā iegriežas sabiedriskais autobuss. Bet rītos un pēcpusdienās te iebrauc arī skolēnu busiņš, kurš še dzīvojošos bērnus nogādā uz Iecavas skolu un atpakaļ. Kā daudzviet, arī Rosmes ciematā dzīve mainījusies dažādos virzienos - iedzīvotāju skaits samazinājies, bet nav tā, ka cilvēki no šejienes tikai devušies prom. Ne daudz, bet ir arī ļaudis, kuri pēdējos gados izvēlas šo apkaimi kā savu dzīvesvietu.
Reiz bija…
Rītiņā, vakarā
Tad dziesmiņa tāļu skan;
Pusdienā neskanēja,
Tad bitīte ābolā.
(Dainu skapis, 425-3)
Dainu skapī un citos tautasdziesmu un garamantu krājumos var atrast dažas tautasdziesmas, kas Dainu skapja krājumam iesūtītas no Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas un ko savulaik teikusi teicēja Brežinska K. Iecavas Grantelē. No kurienes nākusi pati teicēja, nav zināms, bet tieši Grantelē teiktās ir vienīgās viņas teiktās tautasdziesmas. Bet Brežinsku uzvārds ar dažādām variācijām bieži sastopams ne tikai šeit Rosmes apkaimē, bet arī citviet Bauskas novadā.
Savukārt Granteles muiža, kuras īpašumi reiz stiepušies diezgan tālu apkaimē, bijusi to skaitā, kuru muižkungi latvju zemniekiem agri devuši iespēju izpirkt zemes un mājas, kurās tie saimniekojuši un dzīvojuši. Senākie rakstos minētie īpašumi datēti jau ar 1740. gadiem.
Ūdri. Un ne tikai
Ūdru mājas, kuras savulaik bijušas krietni lielas un plašas, devušas nosaukumu visai apkaimei. Vēl pirms Rosmes nodibināšanas šī vieta dēvēta par Ūdriem. To lielums un ietekme bijusi tik nozīmīga, ka par Ūdriem dēvēta visa tuvējā apkaime. Gan Lejas, gan Kalna Ūdros saimniekojuši čakli un bagāti saimnieki, kuri ar darbu guvuši labus ienākumus un novērtējumu. Bagātīgs piena guvums no kuplā ganāmpulka ticis nodots netālajā Šautleru pienotavā. Bet kara un pēckara gadi mājām nesuši postu. Vispirms Otrā pasaules kara laikā, kad frontes līnija gāja pārāk tuvu mājām, nācās bēgt. Pēc Lejas Ūdru māju mantinieces un patlabanējās saimnieces Mudītes Grodzes stāstiem, bēguši uz Kurzemi. Pēc kara atgriezties dzimtajās mājās neviens vairs nav ļāvis, jo te jau bijuši iemitināti citi iedzīvotāji, kas pēc kara savervēti un ievesti no Krievijas. Tikai deviņdesmitajos gados, Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, Ūdru mantiniekiem bijusi iespēja atgriezties, atgūt īpašumu un ķerties pie tā sakārtošanas.
Uz Ūdru sētu no Rosmes ceļa ved ozolu aleja - tā jau izsenis rāda ceļu uz mājām. No iepriekšējās saimniekošanas un neuzmanīgiem braucējiem tā gan bijusi papostīta un koki bojāti, bet pašlaik ūdrieši cenšas pēc iespējas par tiem gādāt. Daba un koki te tiek augstu vērtēti un mīļoti. Un tagad Lejas Ūdru sensētā aug duglāzijas egle, kuplo ozoli, kas teju būs sasnieguši dižkoka resnumu, dižumu un kuplumu. Te aug arī pa kādam vītolam, - tie jau gan nespēj sasniegt ozola senumu, ir koši un kupli saauguši tāpat. Saimniece Mudīte mīl puķes, bites, dabu un augus un cik veselība un spēki atļauj, tiem rūpējas un gādā.
Taču daudz ir arī zudušo māju un mājvietas, kuru atmiņas glabā tikai kartes un cilvēku stāsti. Abačas, Sansāras, Mierkalni, Dāviņi, Gruzduļi, Smedes … Gruzduļos atmiņas par mājām glabā senas kapsētas - Gruzduļu vecie kapi, kas šobrīd ir slēgta kapsēta, bet arī ir viena no vecākajām Iecavas pagastā un apbedījumi tajā reģistrēti jau no 17. gadsimta. Turpat līdzās mazliet jaunāka Gruzduļu kapsēta, kura oficiāli kā kapsētas darbojas kopš 1896. gada. Tā bieži ir Zemgalei un ne tikai Zemgalei raksturīga tradīcija - kapsētas netālu no mājām. Lai nomirušie nav jāved tālu, aiz citmāju robežām.
Tagad daudzi rosmēnieši tiek vesti tieši uz Smedes kapiem. Mudīte savos stāstos uzsver, ka tieši Smedes, ar īso “e” burtu ir pareizi. Un senajās kartēs tā arī varam lasīt. Autobusa pieturvietas zīme gan spītīgi glabā garo “ē” un reizēm vietējo aizkrāsotā garumzīme atkal uzrodas no jauna.
Tā nu ar tiem mājvārdiem ir. Šai pusē ir daudz līvu valodas cilmes māju nosaukumu. Arī zivju un citu ūdensbūtņu vārdu mājām netrūkst. Ne tikai jau minētie Ūdri, bet arī Naģes un Bebri te rodami.
Kam tā tāda daiļa pļava,
Kam tie daiļi pļāvējiņi?
Mana tēva daiļa pļava,
Tautu dēli pļāvējiņi.
(Dainu skapis, 28637-0)
Pašā plašo lauku vidū, kur tik vietumis zaļo māju puduri, izaudzis tagadējais Rosmes mazciems. Rosmes ciema sākumi datējami ar laiku pēc otrā pasaules kara, kad Latvija bija okupēta un senajās Ūdru zemēs tikai veidota vieta, apzināti iesūtot citzemju ļaudis. Tomēr arī līdz tam te dzīvoja un saimniekoja bagāti un čakli ļaudis, kuri savu prasmju dēļ vai citu nodevības dēļ tikai izsūtīti vai arī kara jukās un frontei viņu mājvietas vairākkārt pārstaigājot, aizbēguši un pēc kara vairs savās mājās ielaisti netika. Tā ir sāpīga lappuse daudzu šīs apkaimes dzimtu stāstos. Kā stāsta seno Klāškinu māju mantiniece, viņas senči jau 1748. gadā kā Klāškinu māju saimnieki minēti Iecavas draudzes baznīcas vēstures grāmatu lapās. Pašlaik mājā saimnieko veco māju saimnieku un īpašnieku tiešie mantinieki jau vismaz sestajā paaudzē. Gan ne visos okupācijas laikos tas bijis iespējams. Jo pēckara gados mājās tikuši iemitināti sveštautieši un no citzemēm iesūtīties kolhoza strādnieki.
Kā jau vietai, kas izcēlusies netālu no svarīgas satiksmes maģistrāles, pa kuru jau tālos aizlaikos zirgu pajūgi ar bagātiem Zemgales zemnieku sētās audzētiem ražas vezumiem tikuši Rīgā vesti, piedien krogi. Šai apkaimē bijuši zināmi Sarkankrogs un Šautleru krogs.
Dobupes (vietām kartēs minēta kā Dobīte) krastā atradies Šautleru krogs. Tas rakstos esot minēts jau 1636.gadā kā Granteles muižai piederošs krogs. Te bijušas plašas stadulas zirgiem un nakšņošanas iespējas saimniekiem, kas veduši preci uz Rīgu vai bijuši citā ceļā - uz Jelgavu vai vēl kur. Vēlāk te iekārtots arī neliels sīkpreču veikals. Kā Iecavas apkaimes novadpētnieks Ēvalds Kivilands savulaik rakstīja savā grāmatā “Iecavas novads daudzu ceļu krustojumā”, Šautleru veikaliņā preces varēts iegādāties arī “uz krīta”, bet parādnieka vārds, iegādāto preču saraksts un parāda summa tikusi uzrakstīta uz kroga sienas un tā tur stāvējusi līdz brīdim, kad parāds samaksāts. Vēlāk gan ieviestas īpašas Parādu grāmatas.
Taču 1930. gadā Dobupes otrā krastā uzcēla jaunu un tam laikam modernu ēku - pienotavu-krejotavu. Te apkārtnes zemnieki veduši savu govju dāsnos slaukumus.
Parādi, māmiņa,
Kur manas gotiņas:
Zīmaļa, raibaļa,
Baltmugurite?
(Dainu skapis, 16464-0)
Plašie, auglīgie lauki nav bijuši iedomājami bez raženiem ganāmpulkiem - un piena lopu produkcijas noņēmēji apvienojušies - Iecavas piensaimnieku sabiedrība tika dibināta 1922. gadā. 1933. gadā sabiedrībai pievienojās Codes un Zālītes piensaimnieku sabiedrības, kuru biedri un līdzdalībnieki saimniekojuši arī Ūdru, Klāšķinu, Mierkalnu un Smedu saimniecībās. Itin bieži Latvijas mērogā šīs apkaimes māju zemnieki un kuplo ganāmpulku īpašnieki bijuši izslavētāko saimnieku rindās. Viena vai vairākas govis ar ciltsrakstiem ikkatrā ganāmpulkā bijuši gluži parasta prakse.
Pieguļnieki, bāleliņi,
Glabājieti kumeliņus:
Jānīts stāv kalniņā,
Iemauktiņi rociņā.
(Dainu skapis, 294).
Mazliet tālāk uz Bauskas pusi, pie Iecavas un Codes pagasta robežas bijis otrs, arī kopš 1600. gadu vidus darbojies un izslavēts krogs - Sarkankrogs. Tā garums kopā ar stadulu bijis 40 metru. Ēkā bijušas divas lielākas un vēl piecas mazākas istabas. Zem kroga ticis izbūvēts pamatīgs pagrabs ar atsevišķi iekārtotu vīna telpu. Vienā no krogus lielajām istabām bijusi arī maizes krāsns un plīts, kā arī liela virtuve. No vienas no lielajām istabām durvis vērušās uz abiem ēkas galiem. Šai telpā bieži rīkoti un notikuši saviesīgi vakari un balles. Līdz agrārajai reformai 1920.gadā krogs piederējis Kārļa muižai. Pēc tam tā nonākusi Alberta Līcīša un viņa ģimenes īpašumā. Saimes galva Alberts Līcītis bija Sarkankroga pēdējais saimnieks. Viņš vadījis arī Pilsrundāles un Iecavas pienotavas-krejotavas. Bet Latvijai zaudējot neatkarību, ticis izsūtīts uz Sibīriju.
Tā man tīk, miežu druva
Dzeltenām vārpiņām;
Tas man tīk, arājiņš
Dubļainām kājiņām.
(Dainu skapis, 10511-5)
Smagajā Zemgales zemē iebrienot, protams, nevar nesajust biezo māla kārtu, kas ir gan auglīga, gan smaga. Šoslaikus Rosmes laukos zaļo un vārpas briedina kvieši, kuplo kukurūza, dzelteno krāšņumu saulē mirdzina rapši.
Īstenas un dabiskas dabas Rosmē mazāk. Rosmes puķu dārziņā saulespuķu sēkliņas apēd strazdi, pavasara un rudens dienās dzirdamas dzērvju balsis, bet ziemās mūsu krūmājus iemīļojušas košās zīdastes.
Visas mazupītes - Gedulis, Dobīte, Gārsu grāvis un citas ir vai nu meliorācijas sekas un nekad nav bijušas upes vai laukus meliorējot iztaisnotas un iztīrītas, ar upju skaistumu nevar lepoties. Tālāk no Bauskas šosejas, kur palēnām savas līnijas ievelk Rail Baltic būves darbi, sagūluši purvi - Suņu, Zosukalna, vēl tālāk Dreimaņu un Lamžu purvs. Rosmēnieši - gan senāki, gan jaunāki iedzīvotāji gan saka - turp mēs neejam. Dzirdēts, ka tur ir vilki un kā jau purvā, akači. Bet lai purvā justos droši, tas labi jāpazīst.
Tāda nu dzīve Rosmē, Ūdros, Klāškinos, un citviet notiek. Arī gaidot iespējamās izmaiņas un to, kā Rosmes ciemu skars RailBaltic un Iecavas apvedceļa būve.
Raksta tapšanā izmantoti Mudītes Grodzes, Ilzes Manikas atmiņu stāsti, Ēvalda Kivilanda pētījumu apkopojumi, Rosmes bibliotēkas novadpētniecības mapju krājums.
Foto: Didzis Grodzs, Gunta Dombrovska, "Zudusī Latvija" un Kaspars Krafts, Nacionālā enciklopēdija