Skaistkalne ir ne tikai apdzīvota vieta; tā ir mūsu identitāte, stāsti, atmiņas un tradīcijas. Gleznainā daba, Mēmeles miers un bagātīgā kultūrvēsture rada īpašu vidi, kur atpūsties, atgūt spēkus un smelties iedvesmu nākotnei. Skaistkalne vieno cilvēkus, saglabā vērtības un dāvā drošības sajūtu mūža garumā. Tās skanīgais nosaukums un virkne tikai tai raksturīgo iezīmju padara to par patiesi unikālu galamērķi.
Mēmeles upe un tilts piešķir Skaistkalnei savdabīgu pierobežas ciema noskaņu, un sarunās bieži dzirdamā īpatnējā izloksne liecina par leišmales tuvumu. Skaistkalnes pagasta ievērojamākie un nozīmīgākie objekti ir Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca – izcils baroka arhitektūras piemineklis, karsta kritenes – unikāls dabas veidojums, un novadpētniecība, kas atspoguļo pagasta vēsturi un kultūras mantojumu.
Pārmaiņu ceļš
Skaistkalnes vēsture ir dziļi iesakņojusies gadsimtos, sniedzoties līdz pat 1489. gadam, kad zemes starp Mēmeles un Iecavas upi tika izdotas lēņos Heinriham Šēnbergam, no kura uzvārda cēlies Šēnbergas nosaukums. Vietas uzplaukumu veicināja tās atrašanās pie nozīmīga satiksmes ceļa, kas savienoja Rīgu un Kauņu. Ar laiku tā kļuva par pārtikušu tirdzniecības centru ar pasta satiksmi un vairākiem krogiem.
1925. gadā Šēnbergai piešķīra apdzīvotas vietas statusu un latviskoja Šēnbergas nosaukumu – Skaistkalne.
Baroka lepnums – Skaistkalnes baznīca
Skaistkalnes vizuālais tēls visbiežāk asociējas ar iespaidīgo dievnama siluetu. Jezuītu ordeņa celtā Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca ir izcilākais agrā baroka stila arhitektūras piemineklis. Vēl 18. gs. sākumā baznīca bija lielākais un greznākais katoļu dievnams Latvijā.
Pirms dažiem gadiem atjaunoti Otrā Pasaules kara laikā nopostītie torņi, nomainīts jumta segums un atsvaidzināta ēkas fasāde. Turpinās klostera ēkas atjaunošana un sakrālā laukuma izveidošana.
Skaistkalnes katoļu baznīca ir otrs lielākais svētceļojumu galamērķis aiz Aglonas, ik gadu uzņemot simtiem svētceļnieku un tūristu. Kopš 2021. gada baznīca plašāk pazīstama arī kā Sv. Jēkaba jeb Camino de Santiago ceļa noslēgums Latvijā; tālāk ceļš seko Lietuvā.
Ik gadu svētceļnieki no visas Latvija maija pirmajā svētdienā Skaistkalnē pulcējas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas – Māras Zemes Karalienes svētkiem, bet augusta pirmajā svētdienā – uz Vissvētākās Jaunavas Marijas – Ģimeņu aizbildnes svētkiem.
Pateicība par brīnumaino izveseļošanos
Katoļu baznīcas celšanu Skaistkalnē saista ar teiku par kādu brīnumainu atgadījumu. Toreizējais muižas īpašnieks Johans Bergs-Karmels esot zaudējis redzi un acu gaismu, ko viņam nav varējuši atdot visslavenākie tā laika ārsti. Tad pulkvedis vērsies ar lūgšanām pie Dieva un redzi atguvis. Pateicībā par brīnumaino izveseļošanos viņš licis celt uz savas zemes katoļu baznīcu, veltot to Jaunavai Marijai. Tas noticis 1658. gadā. Saglabājušās arī teikas par baznīcas vietas izvēli. Atgriežoties no medībām, pulkveža zirgs gluži līdzenā vietā pēkšņi esot paklupis uz ceļiem. Jātnieks to esot iztulkojis kā Dieva gribu un tieši tur licis celt dievnamu. Šī vieta mūsdienās atrodas pie Rīgas–Bauskas ceļa krustojuma, tur uzstādīts krusts pirmās baznīcas piemiņai.
Cik no visa teiktā ir patiesība, cik izdomājums, šodien varam tikai minēt, taču vēstures avotos 1658. gads minēts ka pirmās katoļu baznīcas celtniecības aizsākšanas laiks Skaistkalnē.
Muižas mantojums
Vēsturiski nozīmīgs pagastā ir Šēnbergas muižas ēku komplekss, kas mūsdienās pielāgots sabiedrības vajadzībām, saglabājot kultūrvēsturisko mantojumu un piešķirot tam jaunu saturu: muižas kungu mājā mūsdienās darbojas vidusskola, magazīnas klētī ierīkota karsta kriteņu ekspozīcija, kas piedāvā ieskatu apkārtnes unikālajā ģeoloģijā un dabas procesos, muižas klēts pilda skolas ēdnīcas funkciju, un zirgu stallis kļuvis par tautas namu.
Mēmeles stāsti
Mēmeles upes tuvums visos laikos ir bijis nozīmīgs skaistkalniešu dzīvē. Tā ir robežupe, kas vienlaikus šķir un vieno ar kaimiņiem lietuviešiem. Pagasta centrā esošais uzraksts "Upe mūs šķir, bet tilti vieno" ir spilgts atgādinājums par šo divkāršo lomu. Mūždien lietuvieši mūsu pusē nākuši pirkt reņģes un “Gotiņu” konfektes, sēņojuši un ogojuši, jo pašiem meža platību maz, bet latviešiem gājiens uz Germanišķu veikaliņiem bija vilinošs ar turienes sīkprecēm un lētāku pārtiku. Cilvēku attiecību veidošanās, darīšanas un kopīgas svētku svinēšanas ar lietuviešiem nostiprinājušās gadu gados. Upes abos krastos mājo gan latvieši, gan lietuvieši, daudzus saista ne tikai draudzība, bet arī radniecīgas saites, un valodas barjera nav šķērslis sadzīvē. Un kur tad bez lietuviešu gatavotajiem cepelīniem. Tiesa, tagad pēc tiem jābrauc uz kaimiņu pagastu – Bārbeli, uz kafejnīcu “Bārbelīte” pie saimnieces Regīnas Ukriņienes. Dzīvē visādi gājis – bijuši gan kautiņi uz Mēmeles tilta, gan danči “ģegužinē” (zaļumballē). Kas mīlējas, tas ķīvējas, taču svarīgos notikumos esam blakus.
Vēsturiski Mēmele bija arī nozīmīgs transporta ceļš. Līdz 1916. gadam darbojās pārceltuve. Plosts tika izmantots automašīnu, motociklu un pajūgu pārcelšanai, savukārt laiva kalpoja gājējiem un velosipēdistiem. Pirmā pasaules kara laikā pāri Mēmelei tika uzcelts koka tilts ar muitas punktiem abos galos. Taču ap 1935. gadu tilts kļuva nedrošs un tika nojaukts, atjaunojot pārceltuves darbību. Jauna tilta būvdarbi sākās 1963. gada jūlijā un tika pabeigti 1965. gada aprīlī. Mēmeles upe kalpoja arī koku pludināšanai. Mežos sagatavotos kokmateriālus plostnieki sēja kopā plostos, ko vadīja pa upi ar airiem un dzelzs ķekšiem.
Karsta kritenes
Skaistkalne atrodas uz ģipša iegulām, kas izraisa unikālu ģeoloģisku parādību – karsta kritenes. Šis process, kurā ūdens pazemē izskalo šķīstošus iežus, veido tukšumus, kas pakāpeniski paplašinās un izraisa zemes iebrukumus. Lai gan tūristi brīnās, kā vietējie iedzīvotāji te dzīvo, paši skaistkalnieši to neizjūt un iet pa dzīvi viegliem soļiem. Slavenākā kritene atrodas netālu no baznīcas, kur pazemē iebruka pamatīgs labības šķūnis, un process joprojām turpinās. Vietējie stāsti vēsta par pēkšņi atvērušos zemi, kur pazuduši zirgi vai kazas, vai lauki pārvērtušies par ezeriņiem. Kritenēm doti arī atbilstoši nosaukumi, piemēram, Siena dobe, Kazas dobe, Šķūņa kritene un Baltā dobe.
Kanepenes svētki
Kanepenes svētki, ko iedibinājuši Jezuītu ordeņa mūki, apvieno Dievmātes godam veltītus dievkalpojumus ar plašiem ikgadējiem tirgiem. Nosaukums "Kanepene" saistīts ar kaņepju vākšanas laiku, kad dabā viss bija pilnbriedā, un hercoga Jēkaba laikos kaņepju audzēšana Šēnbergas pusē bija plaši izplatīta. Gadsimtiem ejot, Skaistkalnes Kanepene joprojām ir svētki, kuros laicīgais sadzīvo ar garīgo, pulcējot ļaudis no malu malām, tostarp bijušos skaistkalniešus, radus un draugus, un daudz ciemiņu no Lietuvas. Tradicionāli pagasts tiek izrotāts, sakopts un uzposts svētkiem.
Tirgi Skaistkalnē
Skaistkalne jau izsenis bijusi pazīstama ar saviem tirgiem – gadā notika pat deviņi gadatirgi. Visievērojamākais bija Kanepenes gadatirgus, kas apvienoja katoļu baznīcas svētkus ar tirgošanos, izklaidēm un zaļumballi. Gadatirgus vienmēr sākās augusta pirmajā svētdienā un ilga trīs dienas. Tas piesaistīja apmeklētājus ne tikai no tuvākajiem novadiem, bet arī no Lietuvas un pat Dienvidkrievijas. Te tirgoja zirgus, baudīja alu, skatījās teātri, ceļojošo cirku un priecājās satikt draugus un radus. Īpašu noskaņu radīja arī čigānu ierašanās – viņi lūdzās ēdienu, solīja burvestības un bieži vien arī “palīdzēja” kādai lietai pazust. Tādēļ iedzīvotāji bija piesardzīgi – sargāja lopus, slēdza šķūņus un gatavojās arī iespējamām zagļu vizītēm.
Ebreji Skaistkalnē
Skaistkalni jau no 19. gs. apdzīvoja ebreji, kas rosīgajā tirdzniecības vietā ienāca no Polijas un Lietuvas. Reliģiskām vajadzībām Mēmeles krastā darbojās sinagoga. Par pastāvīgu ebreju kopienas klātbūtni Skaistkalnē liecināja četru klašu ebreju pamatskolas, ebreju pirts un ebreju kapsētas esamība. Tāpēc Skaistkalni bieži dēvēja par “mazu žīdu miestiņu”.
Ebrejiem piederēja lielākā daļa ciema veikalu: apģērbu veikals, maiznīca, pārtikas veikals, pulksteņu darbnīca, ebreji tirgoja gaļas izstrādājumus, mājlopus, koloniālpreces, ādas izstrādājumus, izgatavoja un laboja apavus.
Izglītība
Skaistkalnes skolu vēsture aizsākās 1725. gadā, kad pie jezuītu klostera tika atvērta klasisko zinātņu skola. Svarīgs posms skolu attīstībā bija 1952. gads, kad Skaistkalnē tika atvērta vidusskola.
Skaistkalnes vidusskola ir nozīmīga izglītības iestāde Bauskas novadā ar senām tradīcijām. Pēdējos gados veikti plaši ēkas restaurācijas darbi, saglabājot tās vēsturisko šarmu un ieviešot mūsdienīgus risinājumus, piemēram, zemes siltuma apkures sistēmu. Īpašu gandarījumu rada jaunā, moderni aprīkotā sporta halle un labiekārtotais skolas sporta laukums. Skolā īpaša nozīme vienmēr bijusi tradīcijām, kas vieno bijušos un esošos skolēnus, skolotājus un vietējo sabiedrību, piemēram, skolas salidojumi un skolēnu sadziedāšanās un sadejošanas pasākums "Šēnbergas pavasaris".
Skaistkalne - Bauskas novada Dziesmu svētku šūpulis
Skaistkalnē īpaši senas un noturīgas bija kordziedāšanas tradīcijas. Diemžēl līdz ar 2009. gada reformu, kad Vecsaules un Skaistkalnes pagastu iedalīja atsevišķos novados, kordziedāšanas tradīcija Skaistkalnē izsīka. Tomēr jāatzīmē, ka Skaistkalne ir Bauskas novada Dziesmu svētku šūpulis, jo tieši te tika likti pamati Bauskas novada dziesmotajām tradīcijām. 1933. gada jūnijā Skaistkalnē notika augstā līmenī organizētie un necerēti sekmīgie pirmie Bauskas novada Dziesmu svētki. Svētku virsdiriģents bija slavenais Teodors Reiters, mākslinieks Jūlijs Madernieks, kurators - izglītības ministrs Atis Ķeniņš. Ieradās viesi no diplomātiskā korpusa – Francijas, Itālijas un Čehijas vēstnieki.
Pašiem sava kulta grupa
Pagasta cienījama gadagājuma cilvēki atceras laikus, kad Skaistkalnē darbojās estrādes orķestris, lauku kapela, sieviešu un vīru vokālie ansambļi, vecākās paaudzes deju kolektīvs “Sencis”, diskotēka “Magnēts”. 70. gadu ballītēs par vietējo kulta grupu kļuva vokāli instrumentālā grupa “Mēmelīte”, kuras vadītājs Aivars Krūmiņš spēja apvienot aizrautīgus, talantīgus, muzicēt gribošus vietējos jauniešus. Laikabiedri, atceroties tālos septiņdesmitos, teic: “Kas Latvijai bija “Līvi”, tas mūsu pusei “Mēmelīte”.
Pūtēju orķestrim Skaistkalnē jābūt vienmēr!
Pagasta vērtība ir arī pūtēju orķestris "Skaistkalne". Pūtēju muzicēšanas tradīcijas Skaistkalnē ir ļoti senas; 30. gados ugunsdzēsējiem bijuši pat divi orķestri. 90. gados vidusskolā muzicēja pūtēju orķestris "Rūči", kas nosaukumu ieguva saistībā ar diriģentu Rūdolfu Čipenu, kuram veltīta brošūra "Visu dzīvi muzikants". Kopš 2003. gada pūtēju orķestris diriģenta Jāņa Kalniņa vadībā ar panākumiem turpina muzicēt. Jānis Kalniņš apstiprina, ka orķestrī spēlē "absolūti diletanti, vienīgais tāds sastāvs Latvijā", kas nav traucējis apgūt sarežģītus skaņdarbus, baudīt publikas mīlestību un lepni nest karogu Dziesmu svētkos. Kopš 2003. gada orķestris piedalījies visos Dziesmu svētkos, gūstot milzīgu gandarījumu un lepnumu, soļojot pa Brīvības ielu Rīgā. Lielākais sasniegums ir 2012. gadā iegūtais pirmās pakāpes diploms Zemgales un Kurzemes skolēnu orķestru skatē. Pūtēju orķestra klātbūtne ir neatņemama sastāvdaļa visos pagasta pasākumos, un tā sniegums izpelnās sajūsmas saucienus. Kolektīvs uzstājies arī Lietuvas TV, un ir skaidrs, ka "Pūtēju orķestrim Skaistkalnē jābūt vienmēr!".
Skaistkalniešu iesaukas
Kopš seniem laikiem skaistkalniešiem piemitusi lieliska humora izjūta un izdoma, piedēvējot iesaukas vietējiem ļaudīm. Tās zīmīgi raksturoja katru pēc rakstura īpašībām, nodarbošanās vai izskata. Bieži vien tās bija smieklīgas, nedaudz nievājošas, bet ne aizskarošas, un reizēm tās tik ļoti pielipa miesta iedzīvotājiem, ka īsto vārdu reti kurš atcerējās.
Pagastā bija un ir savi "valstsvīri" – Ļeņins, Hruščovs, Kenedijs, netrūka arī "dzīvnieku" – Zirgs, Kumeļkodējs, Suņu Anne, Runcis, Zaķis. Putnus, kukaiņus un zivis pārstāvēja Valis, Vobla, Cālis, Vabolīte, Siļķe, Krauklis. Pēc māju nosaukumiem atpazina Sprīdi, Titiņu Ampli, Kupa Romi, bet skolotājiem tika Melnā Berta, Nūģis, Žadnijs, Poģis, Strižus. "Baletčībiņa" ballēs spēja izgriezt deju virpuļus uz pirkstgaliem, "Kunkulis" bija apaļīgs un mīlīgs, "Buratīno" izcēlās ar raksturīgo izskatu, "Uguns Pēteris" bija pažarnieks, "Maķčesnaja" bieži lietoja šo teicienu. Tapiņš, Tūtiņš un Jēzus prata jautri pavadīt laiku. Bieži sarunvalodā Skaistkalni vietējie mīļi mēdz saukt par "Šimberģi".
Cilvēki – Skaistkalnes lielākais dārgums
Skaistkalnes dārgumi patiesi ir tās cilvēki. Entuziasti, kas darbojušies dažādās sfērās, ir bagātinājuši šo vietu ar savu klātbūtni un atstāto veikumu.
Pēteris Lukaševics (1913–2001), novadpētnieks un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, bija Skaistkalnes vēstures pētījumu un muzeja dvēsele. Kopā ar dakteri Uldi Mantonu viņi apzināja, apkopoja un sakārtoja daudzveidīgus pagasta vēstures materiālus, izveidojot novadpētniecības krātuvi "Novadnieki". Tās krājumos ļoti vērtīga ir senā Skaistkalnes pasu grāmata, kura ir interesenta ekskursantiem un kurā dzimtu pētnieki var gūt vērtīgu informāciju.
Dzintra Šulce, rakstniece un Skaistkalnes pagasta bibliotēkas krustmāte un atbalstītāja, ir vēl viena izcila personība. Viņas saikne ar Skaistkalni turpinās kopš bērnības un skolas laikiem, un atmiņas un pieredzētais atspoguļojas viņas daiļradē – grāmatās. Dzintra ir bieža bibliotēkas viešņa, atbalsta tās pasākumus un dāvina grāmatas, bagātinot krājumu.
Ceļojumā pa Skaistkalni apmeklētājus vienmēr laipni pavadīs Skaistkalnes vēstures pārzinātāja un pieredzējusī gide Laima Indriķe, kuras plašās zināšanas un lietuviešu valodas prasmes pārvērš katru ekskursiju aizraujošā piedzīvojumā un veicina draudzību ar kaimiņiem. Skaistkalnes pagasta bibliotēkas vadītāja Daiga Jakuška, kas apkopojusi materiālus šim rakstam, nodrošina, ka bibliotēka ar tās āra lasītavu "Pie gudrās pūces" ir atvērta ikvienam, piedāvājot informāciju un iespēju tikties ar interesantiem cilvēkiem.
Darina vīnu ar vasaras garšu
Jānis Lācītis ir īstens skaistkalnietis jau ceturtajā paaudzē. Viņa vecvectēvs pārcēlies uz Skaistkalnes muižu no Rīgas, kur bija apguvis mūrnieka amatu. Muižkungs augstu novērtējis meistara prasmes un uzdāvinājis viņam kalpu māju – plašu guļbūvi ar pieguļošu zemes gabalu. Pašlaik Jānis kopā ar sievu Ludmilu turpina saimniekot gandrīz hektāru lielajā īpašumā. Tajā aug visādi labumi pašu galdam, bet - ko darīt, ja raža ir bagātīga un ievārījumu krājumi vairs nevienu neiepriecina? Tā Jānis sācis eksperimentēt ar vīna darīšanu un, kad mēģinājumi vainagojās panākumiem, 2016. gadā izveidojis pats savu mājražošanas uzņēmumu. Tagad vasaras garša atplaukst viņa darinātajā vīnā: rabarberu, ābolu, ābolu-cidoniju, ķiršu, jāņogu, upeņu, ērkšķogu un, ja izdodas aizstaigāt līdz mežam, tad arī dzērveņu. Uz jautājumu, kurš vīns pašiem vislabāk garšo, Jānis atzīst - viņi ar Ludmilu esot kā īsteni latvieši, kuriem vislabāk patīk pussaldie vīni. Tieši tādi ir arī visi “Gaiļi JL” saimniecībā tapušie raudzētie dzērieni.
Vasaras sezonā Jānis brīvdienas pavada, apmeklējot dažādus tirdziņus. Meklējiet stendu, kas aicina izbaudīt vasaras garšu un vīna pudeles ar etiķetēm, kuras rotā divi gaiļi! Tuvākais tirdziņš notiks jau 6. septembrī Pļaujas svētkos Ausekļu dzirnavās.
Jānis ir arī Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrības biedrs. Pirms diviem gadiem vīndaru konkursā viņa darinātais pussaldais rabarberu vīns ieguva trešo vietu gaišo vīnu kategorijā.
“Mums patīk dzīvot Skaistkalnē, un nekad nav bijusi doma pārcelties citur. Te ir ļoti skaisti, kluss, blakus upe un Lietuvas robeža. Ar Lietuvu mums ir ciešas saites – skaistkalnieši bieži dodas turp iepirkties, jo līdz Bauskai jābrauc 15 kilometri pa grantētu ceļu, bet līdz Biržiem - 20 kilometri pa asfaltu,” spriež Jānis.
“Negribu debesu dārzus – uz Skaistkalni mani sūtiet!”
Apciemojot Skaistkalni, ikviens saprot, cik daudz vērtību, darba un mīlestības ieguldīts tās uzturēšanā, labiekārtošanā un attīstībā. Un apzinoties, ka dzīvot Skaistkalnē ir īsta privilēģija, lepojamies ar savu dzimto pusi, mīlam to un rūpējamies par tās saglabāšanu.
Dzejnieka Imanta Auziņa veltījums Skaistkalnei ir kā aicinājums:
Kad sakāmais mans būs pateikts,
Kad krūtīm reiz kļūs par grūtu,
Negribu debesu dārzus – uz Skaistkalni mani sūtiet!”
Paldies par atsaucību materiāla tapšanā Skaistkalnes pagasta bibliotēkas vadītājai Daigai Jakuškai!