Kāda vieda sieva reiz man teica: “Svitenes pagastā kā dieva ausī….”
Novietojums
Svitenes pagasts ar Zemgalei raksturīgo līdzenumu robežojas ar Lietuvu dienvidos un Jelgavas novadu rietumos. Svitenes ciemata centrs, ieaudzis lielajos muižas parka kokos, šķiet sargā visus no jebkuras vētras. Tam cauri plūst Svitenes upe, kura vēlāk kopā ar savu pieteku Virsīti, kļūst par Lielupes kreisā krasta pieteku. No novada centra līdz Svitenei ir nieka 20 kilometri asfaltēta ceļa. Tiesa, līdz Svitenei var nokļūt, nesteidzīgi braucot arī pa gleznainiem Zemgales grants ceļiem. Visus trīs variantus izmanto sabiedriskā transporta autobusi, nodrošinot regulāru satiksmi abos virzienos gan vietējiem iedzīvotājiem, gan interesentiem vasarās.
Nozīmīgākās vietas
Braucot ciemos pa asfaltēto ceļu, tas vedīs gar Bērsteles baznīcu. Jau 1567. gadā hercogs Gothards savā rīkojumā noteicis, ka baznīca ceļama Grothusu īpašuma vidū. Grothusiem toreiz piederēja gan Rundāles, gan Svitenes un Bērsteles muižas. Tomēr pašu baznīcu sāka celt vien 17. gadsimta vidū. Baznīcai piemīt tam laikam raksturīgās biezās sienas ar pusloku logiem, masīvs tornis ar piramīdveida jumtiņu. Līdz mūsdienām saglabājusies baznīcas kancele ar 1653. gada datējumu, ļoti vienkāršs kastveida sols, kā arī saglabājies 1732. gadā lietais zvans ar dāvinātāja Vilhelma fon Grothusa un viņa sievas Annas Dorotejas ģerbonī. Blakus ar senāko apbedījumu 1865. gadā ir Bērsteles baznīcas kapsēta.
Nokļūstot Svitenē vasaras rītausmā, caur vecajiem parka koku stumbriem un zariem nupat modušies dūmakaini saules stari iemirdzas Svitenes muižas logos, kas ir viena no skaistākajām klasicisma muižām Zemgalē. Līdzās muižai abās pusēs Svitenes upītei plešas muižas parks. Parka vecākie koki varētu sasniegt 200 gadu vecumu, lai gan daudz arī 80-150 gadīgu stādījumu. Pašlaik muiža pamazām piedzīvo savu atdzimšanu, kļūstot par vietu, kuru vērts apciemot un apskatīt.
Svitene ir vieta, kur satiekas vēsture, radošums un sirsnīgi cilvēki - te viesus sagaida skaistā Svitenes muiža ar savu īpašo auru un stāstiem, teic vietējā amatierteātra vadītāja Ilga Vaičūne.
Leģenda vēsta, ka Svitenes muižas ēka sākotnēji celta kā jezuītu ordeņa klosteris, lai aizsargātos pret iebrucējiem no Lietuvas un Polijas. Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis saskata pamatojumu šādas leģendas dzīvotspējai: “Šādu asociāciju izraisīja celtnes biezie mūri, bet mazā neogotiskā kapliča šo šķietamo klostera tēlu vēl papildināja. Pēc vietējo teikām abas ēkas esot savienotas ar pazemes ejām, muižu romantikas neiztrūkstošo atribūtu.” Tomēr mūsdienās šādas ejas esamība nav apstiprināta.
1505. gadā zeme un muiža nonāca Grothusu dzimtas īpašumā, kas šeit valdīja teju 200 gadus. 1736. gadā viens no Grothusiem muižu pārdevis grāfam Ernstam Johanam Bīronam, kurš jau bija nopircis Rundāles muižu, un Svitene tika ierauta lielajā Rundāles pils būvniecībā. Svitenē ierīkoja galdnieku darbnīcas, kur tapa vairums Rundāles pils parketu un durvju. Pēc Bīrona izsūtīšanas trimdā Svitenes muiža atkal nonāca Grothusu rokās. No viņu radītās vēlā baroka vides līdz mūsdienām gan nekas nav saglabājies – pašreizējais muižas izskats tapis grāfu Elmptu laikā.
1788. gada vasarā muiža tika pārdota baronam vēlāk grāfam Johanam Martinam fon Elmptam. Pēc tēva un vēlāk vecākās māsas nāves 1852. gadā muižu mantoja Cecīlija Juliana Filipīne – grāfiene, kura atstājusi lielāko nospiedumu muižas vēsturē un ļaužu atmiņās. Tā kā fon Elmptu dzimtā vairs nebija neviena vīriešu kārtas pārstāvja, kas varētu turpināt uzvārda turpmāku nešanu, Cecīlijas vīrs, krievu armijas ģenerālleitnants Jozefs fon Anreps, 1853. gadā saņēma ķeizara Nikolaja I atļauju pievienot to savam uzvārdam, lai tādējādi saglabātu grāfu fon Elmptu dzimtas vārdu un titulu.
Vietējā leģenda vēsta, ka grāfiene Cecīlija ļoti mīlējusi rozes un Svitenē ieradusies rožu ziedēšanas laikā. Polijā, kur viņa pavadījusi lielu daļu savas dzīves, tās jau tobrīd bija noziedējušas. Rožu smaržas un skaistuma iedvesmota, grāfiene rīkoja labi apmeklētas viesības ar klātiem galdiem un aicinātiem viesiem. Domājams, ka, tieši skaistuma iedvesmota, grāfiene Cecīlija kopā ar vīru gadu gaitā izveidojuši ievērojamu gleznu kolekciju, par kuras pastāvēšanu drošas ziņas iegūtas vien ap 2017. gadu.
Neskatoties uz centieniem saglabāt dzimtas uzvārdu, diemžēl viņas dēli nomira, neatstājot pēcnācējus, un pēc Cecīlijas nāves 1893. gadā Svitenes muižu tukšu, bez mēbelēm, nopirka Mežotnes īpašnieks firsts Anatols Līvens, un tāda muiža stāvēja līdz Pirmajam pasaules karam. Bermontiādes laikā, 1919. gada rudenī, vācu kareivji muižu daļēji izdedzināja. Pēc 1920. gada zemes reformas Svitenes muiža tika sadalīta 86 vienībās 1296 ha kopplatībā un muižas kungu mājā 1921./1922. gadā izvietoja pamatskolu.
Mūsdienās Svitenes muižu ir iespējams apmeklēt un, iejūtoties 19. gadsimta ļaužu tēlos, nofotografēties tā laika apģērbā. Savukārt iegriežoties muižas bibliotēkā un izbaudot grāmatu mieru, var ļauties muižas nesteidzīgajam ritmam.
Skola
Par Svitenes skolas dibināšanu vēsturnieks Jušķēvics kādā 1835. gada vācu laikraksta izgriezumā atradis šādus datus: “Nu jau gads, kamēr viņas gaišības grāfienes fon Elmpt Svitenes muižas pagastā darbojas jauns un cītīgs skolotājs Jēkabs Rozenbergs, kas pulcē ap sevi vietējos bērnus.”
Taču valsts arhīvā uzglabātie materiāli dokumentāli apliecina 1836. gadu kā skolas dibināšanas laiku. Grāfiene Cecīlija par saviem līdzekļiem devusi rīkojumu uzcelt saviem zemniekiem jaunu skolas namu un atvēlējusi zemi skolotāja uzturam, kā arī nodrošinājusi ar visu skolas inventāru. Tobrīd skola atradusies tuvāk Bērsteles muižas teritorijai līdzās mājām “Audzes”, netālu no mūsdienu autoceļa P103 Dobeles virzienā.
Šajā laikā skolā ir bijis internāts, taču zēniem lielā skolēnu skaita dēļ nav bijusi atsevišķa guļamistaba, tāpēc tie gulējuši mācību klasē un ik rītu savus guļamos matračus un segas, glīti salokot, nesuši uz skolas bēniņiem. Tas ir laiks, kad skolēni vēl rakstījuši ar zoss spalvām un uz skolu nesuši sveces - telpu apgaismošanai.
Kopumā neatkarīgās Latvijas laikā Svitenē bija labi koptas zemnieku sētas. Par to liecina kāds rakstnieka Valža, “Staburaga bērnu” autora, vietējo sētu apraksts, kad viņš divdesmitajos gados apceļojis Sviteni: “Laucinieku jeb saimnieku mājas šai apgabalā gandrīz visas ļoti glītas, pat lepnas un dažbrīd ļoti līdzīgas vidzemnieku muižām. Spilgto dakstiņu jumtu košie plankumi ieriešas zaļo augļkoku kuplumā, kas apņem gandrīz katru sētu no visām pusēm.”
No 1920./1921. mācību gada skola tika pārcelta uz Svitenes muižas ēku, kurā tā atradās līdz 2014. gadam. Sākumā bija sešas, vēlāk - deviņas klases, un Latvijas brīvvalsts pirmajā desmitgadē skolas audzēkņu skaits tuvojās diviem simtiem. 1949. gadā Svitenes muižā darbu sāka viena no Zemgales pirmajām lauku vidusskolām. Pedagogu saimei pievienojas jauni kvalificēti skolotāji. Skolas sporta komanda guva augstas vietas Elejas rajona sporta sacensībās, un skolas audzēkņi piedalījās republikas matemātikas olimpiādēs. Slikto ceļu un sarukušā bērnu skaita dēļ vidusskola Svitenē darbojas tikai līdz 1963. gadam.
Desmit gadus - no 2011. līdz 2021. gadam - Svitenes muižā aktīvi un radoši darbojas Pilsrundāles vidusskolas struktūrvienība “Mākslas un mūzikas skola”. 2016. gadā Mūzikas nodaļa pārcēlās uz Pilsrundāles vidusskolas telpām, savukārt mākslas nodaļa tai pievienojas vien 2021. gadā, kad Svitenes muižā tika uzsākti vērienīgi remontdarbi.
No 2014. gada Svitenes skola pārcēlās uz svaigi renovētām telpām bijušajā administrācijas ēkā, kura savos pirmsākumos tika būvēta kā bērnudārzs. Jaunas telpas ieguva arī ģimenes ārsta prakse un aptieka. Mācības jaunajās telpās uzsāka 40 bērni, bija nokomplektētas divas mācību klases - apvienotā 1.-2. klase un 3.-4. klase, kā arī divas pirmskolas grupas. Pašlaik no Svitenes skolas palikušas vien divas pirmsskolas grupas.
Dzimtas pētniekiem būtu noderīgi zināt, ka muižā par skolas gadiem ir apkopoti un glabājas daudz vērtīgu materiālu: fotogrāfijas, skolēnu un skolotāju saraksti, kā arī daudz citas vērtīgas laikmeta liecības. Par to saglabāšanu un apkopošanu rūpējas Gunta Novika, kura pati daudzus gadus ir strādājusi skolā par skolotāju un arī skolas direktori.
Tautas nams
Pašlaik par Svitenes muižu rūpējas tautas nama vadītāja Sandra Kerēvica. Svitenes tautas nams, 1967. gadā celtā kolhoza "Svitene" administratīvā un tautas nama ēka, atrodas iepretim Svitenes muižai. Tos vienu no otra šķir vien 100 metri un vairāk nekā 400 gadu. Šis skats disonē un vienlaikus ietver vienā kadrā tādus laika nospiedumus, kas vedina domāt par vērtību pretmetiem.
Brīvības un valstiskās neatkarības vērtība bija tā, par kuru domāja visi Barikāžu laika dalībnieki, arī Svitenieši. Tradicionāli katru gadu 20. janvārī cilvēki nu pulcējas Svitenē pie ugunskuriem, kas silda, un dalās atmiņās par pieredzēto ar sev līdzīgajiem un tiem, kuri toreiz vēl nebija dzimuši.
Mākslas plenērs
Mākslinieciskā vērtība bija tā, kuru turēja godā Svitenes muižas grāfiene Cecīlija fon Elmpta, veidojot gleznu kolekciju. Mūsdienās mākslinieki no visas Latvijas šeit satiekas, lai gleznošanas plenērā radītu jaunus mākslas darbus. Katru gadu Svitenes mākslas plenērā piedalās arī tā iniciatore un līdzorganizatore gleznotāja Īra Rozentāle. Māksliniece 1974. gadā ir beigusi Svitenes skolu, vēlāk studējusi Mākslas akadēmijā. Rīgā daudz aizguvusi no vecmeistariem Ritas Valneres un Borisa Bērziņa. Strādājusi par gleznošanas skolotāju arī Pilsrundāles vidusskolas struktūrvienībā “Mākslas un mūzikas skola”. Plenēra noslēguma dienā tradicionāli katrs mākslinieks vienu gleznu dāvina Svitenes muižas kolekcijai, tādējādi papildinot tajā esošo gleznu galeriju, kas veidota kopš plenēra pirmsākumiem. Šobrīd kolekcijā ir vairāk nekā 200 darbu. Šogad, no 13. līdz 19. jūlijam, plenērs notiks jau 15. reizi. To atbalsta pašvaldība un vietējie uzņēmēji un zemnieki. Svitenes gleznu galeriju ir iespējams apskatīt, iepriekš sazinoties ar Sandru Kerēvicu.
Leģendu nakts
Katru gadu oktobra pēdējā sestdiena kļūst par Latvijas piļu un muižu svinēšanas svētkiem jeb par “Leģendu nakti”, kad tiek vērtas arī Svitenes muižas durvis, aicinot to iepazīt neierastā gaismā. Svētkiem katru gadu ir savs temats, piemēram, pagājušajā gadā “Dzīres”, gadu iepriekš tēma bija veltīta stāstiem, teikām un mistērijām, savukārt 2023. gadā - “Atklājumi”. Katru gadu svētku programma tiek veidota tā, lai muiža atklātos apmeklētājiem no jauna un baudījumu gūtu gan prāts ar izglītojošām lekcijām, gan gars ar izstādēm un koncertiem, gan maņas ar radošajām darbnīcām.
Amatieru kolektīvi un biedrības
Svitenes pagastā mīt apbrīnojami aktīvi un dzīvi apliecinoši cilvēki, kuri iesaistās dažādās aktivitātēs un dara tā, lai ikdiena būtu koša un krāsaina. Paši mazākie apmeklē deju kolektīvu “Šurpīši turpīši”, kuru ar devīzi “mazie darbiņi palīdz darīt lielos darbus” vada Velta Kočajeva.
Aiga Vangale vada vidējās paaudzes deju kolektīvu “Rundāle” un senioru deju kolektīvu “Šurpu turpu”. Abus kolektīvus vieno dejotprieks un sirsnība ik solī.
Vairāk nekā 20 dziedot varošās un darošās sievietes ir apvienojušās korī “Runda”, kuru vada Ingrīda Zemļinska. Lai skaistās balsis skanētu vēl tālāk, koris laipni aicina jaunas dalībnieces.
Svitenes amatierteātri “Šurumburums” vada Ilga Vaičūne, un tā ir īstā vieta, lai realizētu savu potenciālu, pietuvotos skatītāju dvēselēm un piedzīvotu nepiedzīvoto.
Mūsu pagastā dzīvo pozitīvi, atsaucīgi un radoši ļaudis, kuri veido bagātu un interesantu kultūras dzīvi visa gada garumā. Ar lepnumu vadu amatierteātri, kurā darbojas brīnišķīgi cilvēki, radot izrādes, kas aizkustina un iedvesmo. Ikviens viesis šeit var sajust patiesu siltumu, kopības garu un vēlmi atgriezties vēlreiz," teic Ilga Vaičūne.
Senākais pašdarbības kolektīvs pagastā ir folkloras kopa “Svitene” ar vadītāju Leonu Zarānu. Tā dibināta 1998. gada oktobrī. Kopa savā darbībā balstās uz Zemgales novada tautasdziesmu izpēti un popularizēšanu.
Amatieru kolektīvi regulāri pulcējas ikgadējos kopābūšanas pasākumos.
Pagastā darbojas arī divas biedrības - pensionāru apvienība “Sudrabupe” un jauniešu organizācija “Mums pieder pasaule” (MPP).
MPP ir bērnu un jauniešu organizācija, kuru vada Eva un Vita Reinfeldes. Kopā ar jauniešiem no Svitenes, Latvijas un visas pasaules biedrība sniedz lauku bērniem un jauniešiem iespējas, kuras viņi citādi nevarētu atļauties. Biedrība šobrīd sadarbībā ar Valsts izglītības un attīstības aģentūru piedāvā pilsoniskās līdzdalības jomas nodarbības.
Būt un strādāt Svitenē man nozīmē būt vietā, kur cilvēks nav tikai statistikas vienība, bet daļa no dzīvas kopienas,” ir pārliecināta Vita Reinfelde. “Svitenes pils tuvums un mūsu lauku miers dod īpašu sajūtu – te var dzirdēt sevi, klusumu, savas domas, redzēt gadalaiku maiņu un just, ka darbs patiešām ietekmē cilvēkus apkārt. Kā biedrības vadītājai man ir svarīgi, ka šeit idejas var pārtapt reālos darbos – jauniešu aktivitātēs, pasākumos, kopīgās iniciatīvās. Skaistākais ir daba un cilvēku sirsnība, mīļākais – kopā būšanas sajūta, bet noderīgākais – iespēja radīt pārmaiņas tieši tur, kur dzīvojam.”
Biedrība “Sudrabupe” un tās vadītāja Velta Kočajeva rīkojusi iedzīvotāju tikšanos ar vairākiem zināmiem aktieriem un rakstniekiem, sveic pensionārus ievērojamās jubilejās un rīko dažādus tematiskos pasākumus un ekskursijas.
Paldies Svitenes bibliotēkas vadītājai Māra Zvirgzdai par publikācijas sagatavošanu un Svitenes tautas nama vadītājai Sandrai Kerēvicai par iesaisti materiāla tapšanā!